Page 86 - Novadpētnieka Žaņa Skudras grāmata

Latvijas racēji 1933.gadā pie robežgrāvja rakšanas bija bezdarbnieki. Par rakšanas

darbiem 50% maksāja saimnieki.

Sirmu mūžu bija nodzīvojis Suginču ezers. Te pievienoju izrakstu no savām piezīmēm,

no 1976. gada 8.augusta, kad Ezerā tiku pētījis meliorācijas atklātos drenu grāvjus.
Ezera gultne bija slāņiem kārtu kārtām kā torte, un slāņu kārtas tais drenu grāvjos, kā
kurā vietā, gan vairumā vienlīdzīgas, gan arī mānīgas: vietām viscaur kūdra, vietām
mālaina smilts vai smilšains māls, smilts (vietumis tikpat balta, kā stikla smilts pie Bilēķu
kapiem), melnā, baltā un zilā glūda, vietām atklājas zāļu kārtas un redzams ūdensaugu
sortiments, vietumis manāmas smilšu kārtas, šķiet, gadsimtu gaitās, palu laikā sanestie
sanesumi, kad ezers vēl bija dziļš un tīrs.

Manā bērnībā bijušajā ezera gultnē, vietumis un prāvas platības, kā sarkans deķis,
ziedēja bezdelīgactiņas, bija sastopams arī daudz rasas podiņu, šur tur lāmās auga
kalmes, arī spilves kā arī ne mazums daždažādu sugu pundurkārkliņi, kas ziedēja un

attīstījās īpaši smukiem un sīkiem pūpolīšiem un, es mēdzēju veselu herbāriju no tiem
savākt un, uz ciņiem auga daudz zortes garu zāļu kušķu, visādu smilgu un dažādas
kosas. Ezerā uzturējās daudz zaķu. Ezerā nolaidās caur lidojoši gājputni-zosis, dzērves
un rudeņos pirms prom došanos, sapulcējās stārķu bari. Tīrākās teritorijās pļāva sienu.
Citviet auga arī grīslis, pat tā saucamā “eglīte”, bet vairumā bija laba zāle ko varēja
salīdzināt ar upes lanku sienu.

Netāl bijušajam Ezeram, “Kārkļu” māju robežās, mums bija siena šķūnis, kurā saveda
Ezera sienu un ziemā tam brauca pakaļ. Bet tas nebija apšālēts un, to 1936. gada vasarā

apgāza vējš. Bijušā ezera ziemeļu daļa “Kārļu” robežās bija apaugusi alkšņu krūmiem,
bet bij. Ezera gultnē bija saauguši kādi atsevišķi un prāvi kārklu puduri. Bet akmeņi,
akmeņi, to Ezerā bija milzum daudz. “Elguču” robežās bija viena teritorija tīrāka no
akmeņiem, ko izplēsām kā tīrumu- 30.gadu beigās, tur iesējām mistru un paauga tīri
labi, iznāca vidēja raža. Ezerā mums bija arī linu mārks, tur mērcējām un izklājām linus.

Bijušā Ezera gultnē, ar nelielām izmaiņām, līdzīgs paskats ar pastāvēja pēc II pas. kara
un līdz 1976. gada meliorācijai. Pēc meliorācijas bijušā Ezera gultne tika uzarta, tur arī
kaut ko iesēja, bet labuma bija maz, kamēr atkal aizauga par prēriju!

Žēl man Suginču ezera! Gan neesmu manījis vēl kādu, kam tā būtu žēl…

“Elgučos”, 1992.g.10.I.

Dīķis un zivju dīķis ar slūžām.

Suginču ezers,protams, bija Suginču īpašums, bet bija arī Bilēķiem savs neliels
ezeriņš, ko sauca par Dīķi. Un Dīķis bija visai prāvs. Tas atradās no Bilēķu tagadējām