Page 103 - Novadpētnieka Žaņa Skudras grāmata

Bilēķu bibliotēkas biedrība 1935.g. pavasarī rīkoja Meža dienu- apstādīja kapu ceļu

un kapus. Sapulcēšanās kociņu stādīšanai notika uz lielceļa, pie nesen ierīkotā kapu
ceļa,- pa “Dūdāru” un “Wēveru” (“Strautu”) māju robežu. Bija ieradies arī mežzinis savā
mežziņa formā un sniedza pamācības kociņu stādīšanā. Runājot viņu pārtrauca mans
vectēvs, piegāja mežzinim klāt un rādīja, kad tā un tā labāk un pareizāk stādīt, jo viņš
to zinot no saviem piedzīvojumiem.

Uz brīdi iestājās neveikls klusums, kāds pasmaidīja, cits pie sevis ko norūca, kā arī
šajā neērtā situācijā no pūļa paspruka balsis- “Elgutim taisnība, viņš kociņus daudz ir
stādījis, viņam ir prakse, mežziņa kungs tikai saka ko viņš skolā mācījies.” Cik šķita, tad
mežzinis nemaz neapvainojās un ar vectēvu vēl aprunājās. Bedrītes jau bija iepriekš
izraktas un atlika tikai kociņu paņemt no ratiem- liepiņu vai ozoliņu, un iedēstīt. Arī es

kapu ceļā un kapos pa kādai liepiņai un ozoliņam tiku iestādījis. Todien ļoti daudz to
dēstītāju bija sapulcējušies, jo pēc pabeigtā darba notiks balle, kā arī tā dieniņa bija ar
siltu un jauku laiku.. Ļaudis bija ģērbušies vieglās drānās, bija priecīgi, omulīgi. Kapu
iekšpusē vairumā liepiņas dēstījām. Kapu teritorija pēdējo gadu laikā tika paplašināta
un kapu akmens valnis tika pārcelts uz dienvidiem un vakariem. Iepriekš kapu vārti bija
vakaru pusē, tagad tos ierīkoja dienvidu pusē. Kapu teritorija tika paplašināta arī ārpus
vaļņa, un arī to apdēstījām. Kapu robežas toreiz izveidoja tādas, kā tās pašreiz. Arī rītos

un dienvidos jaunpielaistās kapu teritorijas apdēstījām kociņiem un apkārt tām eglīšu
dzīvžogu iedēstījām. Eglīšu dzīvžogu tad arī iedēstījām kapu iekšpusē- visu ziemeļu
malu. Pēc Meža dienas stādījumi tika laistīti, pieveda no upes ar vāti ūdeni. Liels un
svētīgs darbs tika paveikts!

Tādu pat Meža dienu Bilēķu bibliotēkas biedrība sarīkoja atkal 1936. Gada pavasarī,
un arī tā diena bija ar smuku, jauku laiciņu. Tad sapulcēšanās notika “Raudžu” sētā un
orķestra pavadījumā. Visi gājām līdz “Lāveniekiem”” un dēstīšanu iesākām ,- sākot no
Priedulas- Auces lielceļa. Tad kociņiem apdēstījām lielceļu,- no “Lāveniekiem” līdz kapu
ceļam, kā arī zaļumplaci Raudžu birzē. Ozoliem apdēstījām arī “Raudžu” māju ceļu, līdz
celiņa pagriezienam, kas birzē ved uz zaļumplaci. Zaļumplača vakara pusē iedēstījām

eglītes, lai tās kā dzīvžogs izaugtu kā aizvējam. Pēc dēstīšanas “Raudžos””, lielajā
saimes istabā notika mielasts. Dzēra arī ko stiprāku. Atceros, pie galda dziedāja “Brālīts
savu īsto māsu…” un “Budēļu” māju saimnieks Briģis, kas sēdēja pašā galda galā, un jau
stingri iemetis, dziedot piecēlās kājās un rokām plātīdamies diriģēja dziesmu.

No to dienu dēstītiem kociņiem gan izauga pavisam maz. Lai tie augtu, Bilēķu
saimniekiem tas nebija pa prātam, tie tika vai nu lopu nopostīti, jeb nopostīti pie
lielceļa laukus strādājot. Kā tas redzams, tad kā pa brīnumu, no meža dienām pa kādam
ozolam vēl aug starp “Rudes -Miķēļiem” un Mūrkrūmiem (t.i. līdz Raudžu birzei), kā arī

Raudžu birzs teritorijā un “Raudžu” māju ceļā. Pie zaļumplača raudžu birzē vēl
pagaidām aug dažas 1936.g. meža dienās stādītās egles, kuras gan 1989.g. sept.