Page 101 - Novadpētnieka Žaņa Skudras grāmata

m, bet no celma 1 m, augstumā 2.51 m. tai bija 7 resni zari un katrs zars izskatījās kā

atsevišķi vesela bumbiere. No katra zara bija vairāk kā 2 maisi bumbieru. Bumbieri bija
nelieli, agra rudens šķirne, krītot zemē, tie dažs izšķīda un tos lapsenes aplidoja. Skaista
un varena bumbiere izskatījās ziedu laikā.

2) Sādus laikā “Wec-Elguču” mājās zaļoja diža liepa. Tā visai augsta nebijusi, bet gan
jo kupla un resna. “Wec-Elgučos” bijis ilggadīgs puisis Norēķis, viņš tai liepā ierīkojis no
dēļiem sakaltu gultu un vasarā pusdienas laikā liepā mēdzējis dienasvidu gulēt. Kad
izdalījušies no sādžas, tad dižā liepa nocirsta, lai nenoēnojot dārzu. Ak, jā! Liepa
atradusies Elguču vecajai klētiņai, netāl ziemeļrītos.

3) ievērību arī piesaista sādus laika “Kalēju” māju liepa, kura tagad tur aug un kura
1976. gada meliorācijas laikā netika nopostīta. Pie šīs liepas reiz atradās “Kārļu” pirts,
bet sādus laikā “Kārļu” mājas. Liepa uzaugusi un aug joprojām pašā sādus ūlīčas malā.

4) Sādus Miķēļu (tag. “Dragūnu”” māju senču māja) istabas D galā, netāl sādus ūlīčai
izauga varens ozols, kas tagad vēl tur savā vietā, tag. “Pušenieku” mājas robežās.

5) “Gala-Skudru”” 2 varenās vīksnas, kuras tagad tur vēl aug un zaļo.

6) No sādžas laikiem vēl ūlīčas malā puskaltusi zaļoja veca un kupla- sādžas “Dūdāru”
pusmežeņa ābele, ar caurumainiem kaltušiem un puskaltušiem zariem, kuros ligzdoja
daudz dobumperētāju putniņu. 1976. gada meliorācijas laikā melioratorus pierunāja,
lai nu atstāj šo sirmo ābeli tiem dobumperētājiem. Bet, kad biju Urālos, tad citā

meliorācijas gājienā vecā “Dūdāru” ābele tika nolikvidēta. Sādžā “Dūdāri” bija mana
vectēva kaimiņi. Vectēvs stāsta, kad viņš bijis puišelis, viņi, bērni aizgājuši ziemā uz
“Dūdāriem” un dūdārene uzcienājusi ar šīs mežābeles āboliem. Dūdāru mežābelei bija
nedaudz prāvāki ābolīši kā parastai mežābelei, kā arī nebija tik sīvi rūgti, un ziemā tie
bija tīri labi ēšanai.

7) “Kārļos”, mājas ZR stūrī auga ievērojami dižš bērzs, ar augsti kuplu vainagu. Sādus
laikā tas auga uz “Jāneļu” un Wēveru” mājas robežas. II pas. kara pēckara gados tas
dīvainā kārtā nokalta.

8) Sādžas laikā: “Šeptes”, “Wēveru”, “Kalēju” un “Wec-Elguču” māju dārzos auga ļoti
vecas un dižas bumbieres, agra rudens šķirne. Bumbieres auga un zaļoja vēl manā laikā,

bet bargajā 1939./40. gada ziemā, diemžēl, visas nosala. Ak, jā, žēl! Tās bija visas vienas
šķirnes, tā saucamie māreiķu bumbieri. Lielākie no tiem ar mārciņu svēra. Viņi bija zaļi,
neiesārtojās, bet garšīgi, un tādi rupji graudaini, kad ēda. Tos daudz nevarēja ēst,
spieda. Vienreiz dežūrēju centrālē pie komutatora un atbrauc ar riteni Auces policists
Aleksīns un iet pie sādus Wēveru bumbieres, un tik ēd un tik ēd tos bumbierus. Necik
ilgi, pēc brīža Aleksīns metas gar zemi, atlaiž formas frenci no vēda jostas siksnu un sāk