Page 98 - Novadpētnieka Žaņa Skudras grāmata

desetinas: Indželim ar savu jaunāko dēlu Jāzepu (mans tēva tēvs) “Kārļu” mājās (1852-

1908); Indžela vecākam dēlam Fricim Skudrim (1831-1913) “Jāneļu” mājas; un Indžeļa
znotam Matīsam Elgutim (dz.1825) “Jauno-Elguču” mājas.

Ar Ivanovski kādus 5 gadus prāvījušies. Ivanovskis gribējis Eibūšu pļavas atņemt,
pirkšanas-pārdošanas līgumā gribējis noliegt savu parakstu. Vienreiz bileitnieki
dabūjuši zināt, kad Ivanovskis ar spēku sataisījies iet bileitnieku gabalos sienu pļaut-
savācis vegerniekus un pļaušot nost. Bileitnieki atkal katrs savākuši 15 pļāvējus un atkal
ar spēku sariktējušies pretim. Tomēr Ivanovskis ar saviem pļāvējiem neieradies. Kad
nopirkuši Eibūšu pļavas, tad no sākuma sadalījuši 6 daļās- katram pļava 2 strēmelēs.
Vēlāk atkal- katram viena strēmele no labākās zāles un viena no sliktākās. Tad vēl vēlāk
pārgājuši uz 3 gabaliem un katrs gabalu katru gadu pēc kārtas pļāvis. Tad atkal nolēmuši

lozēt, un lai tā nu paliktu uz visiem laikiem. Bet radušās kādas domstarpības un pļāvuši
atkal kā agrāk, bet pēc atkal sadomājuši, ka jālozē, un tad tā ar palicis. Tās Eibūšu pļavas
bijis smuks gabals, tādā uzkalniņā un smuki koki apkārt. Eibūtēs uzcelti arī 3 siena
šķūnīši- katram savs. Reiz “Kārļu” radinieks, Vītiņu pagasta “Liel-Buļļu” māju saimnieks
Cinis, atbraucis ar saviem ļaudīm palīdzēt Eibūtēs sienu vākt. Vakarā, braucot ar
pilniem vezumiem mājās, bet Bullis paliekot pļavā, tai uzkalniņā, iekurot ugunskuru,
staigājos pa pļavu visu nakti un sakot- “E, te ir paradīze!”

Kāda biogrāfija (no mana tēva stāstītā)

Eibūtes, tās 25 desetinas- krūmainās pļavas, kas piederēja trijiem Bilēķu sādžas
saimniekiem: “Kārļiem”, “Jāneļiem” un “Jaunajiem Elgučiem”, tika pirktas no “činas

vīra” Vegeres Ivanovska. Ivanovskis (bileitnieki izrunāja Ivanalušķis viņa uzvārdu), bija
gudrs, bišķi paskolots un tāds kā pusadvokāts, un pēc izskata izskatījās pēc kunga.
Krievu sādus, t.i. starp tiem 2 sādiem –starp krievu sādu un kirgīziem, Vegeres- Žagares
pašā ceļa malā. Viens lauks viņam gan bija tālu, krievu sādus vakara galā, no ceļa līdz
uz Vadakstes upes pusi. Ivanovskim bērnu nebija, veco māju viņš novēlēja māsas dēlam
Dakteraitim uz mūža maizi. Dakteraitis aprecēja Bilēķu Raudžu meitu Prani. Bet kā
iznāca viņam- , t.i. Ivanovskim. Pats pusadvokāta būdams, palika bez maizes un rūmes.
Kad rakstīta kontrakte, nebijis ierakstīts tajā- rūme un maize. Tā parasts bija tos laikus;
mājas otrā galā tāda maza istabiņa, ko sauca par precistabiņu- tur nu tajā vecais

Ivanovskis bija iekrāmējies dzīvot, kad Daktaraitis atnāca dzīvot onkuļa mājā par
saimnieku. Neilgi pēc tam, daktaraitis izsvieda onkuli uz ceļa, jo ceļš gāja gar pašu
istabu. Visas onkuļa pauneles iznesis uz ceļa. To padzirdis tāds Vegeres Upmalnieks,
kas dzīvoja šī pus smietnieka, pašā krievu sādus galā, paprasījis zirgu un Ivanovski
pārvedis pie sevis. Upmalniekam tik bijis vienas ģimenes dzīvoklis, bet sarūmējās, lai
arī Ivanovskim rūmīte būtu. Upmalnieka meita Olga bija Vecauces pagasta mājas

ziņneša sieva un, salīdzinot ar vegernieces dzīvi, nu Olgas stāvoklis bija redzami izcilāks.
Pie Upmalnieka arī Ivanovskis nomira. Rūme nu būtu, bet maizīte jāpelna, kaut gan