Page 99 - Novadpētnieka Žaņa Skudras grāmata

savu mūžu nebija pirkstu pie darba pielicis. Viņš palika par akmeņu skaldītāju. Iekala

akmenī caurumu, ielika tajā pulveri un uzspridzināja. Ivanovskis teicis: “ Nu nebūtu man
maizi devis , bet būtu ļāvis man nomirt pašam savā mājā, tai mazajā istabiņā.”Brīnums,
kā Raudži tam piekrita un par mājas uzšķinķošanu ļāva onkuli izsviest uz ceļa.”

Kā jau iepriekš sacīju, Ivanovskis gribēja tās 25 desetinas atņemt, ko pats bija
pārdevis- un iesūdzēja tiesā. Dabūja trīs reizes braukt uz kauņu uz tiesu. Kontrakts tak
bija kā pirkts, nauda samaksāta. Vai viņš gribēja savu parakstu noliegt? To nu es
neatminu, bet tiesā Ivanovskim tas neizdevās. Kad Ivanovska mājā atnāca Daktaraitis
par saimnieku, tad viņš kā mantenieks uz tām 25 desetinām un tas Eibūšu krūmu pļavu
gabals reiz bijis Ivanovska māju zemes. Daktaraitis sūdzēja tiesā par jaunu. Bet kādreiz
Ivanovskis pats ar tak bija Ivanovsku mājas saimnieks, kur tas palika un kā to tiesa

neņēma vērā? Tomēr arī tiesā Daktaraitis neko nepanāca. Tā ka viņi abi prāvu
paspēlēja, tad viņiem katram piesprieda 104 rbļ. tiesas un lietas vešanas izdevumus.
No Ivanovska nebija ko ņemt, bet daktaraitim bija jāsamaksā. Nezin kāpēc Jānelis to
apslēpa, lai arī tiesa no Daktaraiša arī viņam par labu tiesāšanās izdevumus, visu
braukāšanu atlīdzinātu. Par to mans tēvs uz Jāneli skaitās. Jā, Daktaraitis jau nebija no
žuļiku bandas, bet gan saimniekdēls- cēlies (no Pavadakstes , pie Piperiem, pie
Vadakstes upes Dakteraišiem -māja-viensēta.

Un vēl kas, ja Ivanovskis nevarēja ar tiesu atņemt Eibūšu pļavas, tad bija domājis ar

varu atņemt. Pienāca ziņa no Vegeres, ka Ivanoskis organizē lielu bandu pļāvēju un
patvarīgi ies pļaut sienu. Tad nu Bilēķu “Kārļu” Jāzaps, Jānelis un “Jaunie-Elguči”, katrs
savācis 15 vīru izkaptīm un kā pretspēks aizbrauc uz Embūtēm vairāk kā 50 vīru. Laikam
Ivanovskis manījis, ka ieradies tik liels pretspēks, Ivanovska pļāvēju banda tomēr nav
ieradusies. Un mūža galā kā pašam Ivanovskim izgāja!

Kad es biju vēl puišelis, atceros ko tad runāja: kad nopirkuši tās Eibūšu pļavas un
sākuši pļaut sienu, tad katram no trijiem bijis 18 strēles gabalos, tā platība sadalīta ,
kāpēc tik muļķīgi, nevaru iedomāties, būtu sadalījuši uz 3 gabaliem: un tad pļāvuši katru
gadu pēc kārtas.

To mežu Eibūtēs, kas tais pļavās, ar to darīja tā: rudenī visi kopīgi izcirta malku,
katram 2 kubikasis, jeb ar pēc vajadzības un izlozēja kuram katra tā kaudze krīt. Un
tāpat arī zari tika sakrauti vienādās čupās.

Kā Eibūtēs noritēja siena pļaušana apm. 1870.gadā.

Tad jau pastāvēja siena šķūnis uz trim daļām. Katram īpašniekam sava nodaļa. Šķūnis
bija, kad gāja no Ravpēniem uz Akmeni pa labi roki ceļam uz kalniņa. Kad mana māte
no Piberiem atnāca uz Bilēķiem, bija apm. 18 g.vidus un mans tēvs arī jauns apprecējās.