Page 92 - Novadpētnieka Žaņa Skudras grāmata

No vecvecās birzes kā atmiņas bija atstāts viens bērzs. Tas atradās netāl Suginču

ezeram, un manā laikā, netāl mūsu siena šķūnim “Kārļu” laukā, kas arī netāl bij Suginču
ezera krastam. Šis veterāns gan nebija sevišķi augsts, nedz arī pārāk resns bērzs, bet
gan no vecuma ar izpuvušu vidu un interesantu sazarojumu, un apakšējie zari tam bija
visai zemi. Savā bērnībā to bērzu es tiku tikām biju izkāpļājis, un, kad uzkāpa pašā
galotnē, tad tu varēji jo tālu redzēt. Šim vecajam bērzam beidzot 1948. gada vasarā
pienāca gals, to kādi ļauni cilvēk bija nozāģējuši sev malkai. Žēl tad man bija bērza, ko
savā bērnībā tā tiku iemīlējis!

Kad 1905.gadā Bilēķu sādža izdalījās viensētās, tad manam vectēvam par tag.
“Elguču” birzi (toreiz- Atvašu dārzu) nācies sādiem samaksāt 100,-rubļus, bet manam
tēva tēvam Jāzapam par “Kārļu” daļas Atvašu dārzu 12,- rubļus.

Birzē bija sēņu bagātība. Atceros no savas bērnības agrus rītus, kad vectēvs mani
ņēma līdzi uz Birzi sēņot, un tas man palicis mīļā atmiņā. Vectēvs ņēma līdzi 2 kartupeļu

kurvjus, un tos piesēņojām pilnus. Vectēvs sēnes grieza ar nazi, un arī mani tā mācīja.
Kas toreiz bija par sēņu bagātību, un birze bija tik tīra, tīra, nebija zālēm pieaugusi, nedz
arī kāda pameža, ka tai cauri varēja redzēt. Vietām vienīgi pa kādam kadiķim auga. Birzē
auga arī pūpēži, kazenes, kaulenes, zilenes un saulgozī meža zemenītes. Pavasaros
ziedēja zilās un baltās vizbulītes un dzeltenie vizbuļi, bet augstu galotnēs- bērzos bija
arī pa kādai vārnu ligzdai. Skudru Teodors (no tagadējām “Apsītēm) bija ļoti veikls

bērzos kāpējs. Viņš mēdzēja slaidā, augstā bērzā uzkāpties pēc vārnu olām. Teodors arī
prata no bērza tāss izgriezt plānu tāsīti, to aizlika aiz lūpas un visādas dziesmas tik
skaisti izpūta, kā ar klarneti. Un es viņam ar savu līko blumīzeri “Tango” piepalīdzēju,
un tad skanēja visa birze. Teodors par mani vecāks bija, un augumā jau kā pieaudzis
vīrs. Birzē baravikas neauga. Auga gan bekas un apšu bekas- Sarkangalvītes, kas man
tik ļoti patika. Bija arī nedaudz gailenītes, bet bērzlapes auga pulka. Bez tam vēl auga
rudmieses, villenes, celmenes, alksnenes un vietumis bariem gotenes. Kad uzgājām
gotenes, tad vectēvs nometās ceļos un tās grieza pēc kārtas, un kurvis tad fiksi pildījās.
Gotenes auga strīpām un kāpa pat bērzā uz augšu,- pa apsūnējošiem celmiem. Bez

Sarkangalvītēm man patika arī mušmires. To tolaik birzē bija ļoti daudz. Vectēvs arī pa
kādai mušmirei salasīja un nesa uz māju un vārīja mušām. Mušas no mušmirēm sprāga.
Mūsu birzē mēdza arī jo lielas mušmires izaugt, arī lielus pūpēžus tiku atradis.

Atceros no savas bērnības- no pirmsskolas vecuma, kad vienu vasaru vectēvs ganīja
govis, un tad es pie viņa ganos jo bieži uzturējos. Viss jaukāk bija, kad ganījām pie
birzes. Vectēvs govis ganīdams birzi bija izkopis kā parku. Nebija tāda bērza, kurā
vectēvs nebija iekāpis un izzāģējis tiem apakšējos zarus. No lapotajiem bērzu zariem
daudz pirtsslotu sasēja, tās līdz ar tabakas lapām sakāra uz pagraba augšas, un tad tur

vairāk smaržoja pēc birzs, tabaka smaku vairs nejuta. Govis vectēvs iekšā birzē nelaida,
lai neizmin sēņu sēklotnes. Bez bērziem birzē arī pa kādai apsei auga, bet tās starp