Page 93 - Novadpētnieka Žaņa Skudras grāmata

bērziem tikpat kā nemanīja, kā arī tās auga tuvāk birzes krūmiem-alkšņiem. Savā

bērnībā birzē divas reizes tiku matījis staltradzi briedi, kā arī tiku uzgājis ežus, bet
akmeņu kaudzēs baltos sermulīšus. Vectēvs no birzes bērziem tika arī sulas tecinājis,
tās ieraudzēja lielos stikla balonos un tad vasarā bija garšīgs un atsvaidzinošs
padzēriens! Jāzaps “Dvaršķos” mēdzēja sulas ieraudzēt pustopa pudelēs, un tās
recepte bija: uz pudeli-tējkarotīte cukurs, melno šustaru zariņš un plāna šķēlīte citrons.
Cik tas bija garšīgs, tad to varēja apzīmēt ar vārdu- “šampanietis”. Un, kad taisīja vaļā,
tad arī šāva kā šampanietis, jo Jāzapa tēviem bija Aucē pirkts korķu spiedējs (to uzlika
uz pudeles kakla un aizspieda kā fabrikas vīnam; korķus tik protams, vajadzēja ūdenī

izvārīt mīkstus; tolaik bija korķi un korķu spiežamā (koka) “mašīna”; tolaik pat puikām
bija pugača ( pēc izskata kā revolvers) ar dinamīt korķiem, kas katrs atsevišķi glaunā
kartonkastītē un koka skaidu iepakojumā un ko varēja nopirkt Aucē. Emuļa
grāmatveikalā, jeb ieroču veikalā pie Norba, vai mūzikas skaņu plašu un patafonu
veikalā pie Šrādera, un bez atļaujas. Vectēvs to vasaru izraka 2 bedres govju dzirdīšanai,
un ūdens tajās turējās: vienu turpat birzei vakaru pusē un otru pie grāvja, ko izraka pa
peļķes gultni. Bet pie tiem birzes vītoliem atradās jau agrāk izrakta nedziļa un

akmeņiem izbruģēta aka, un arī to vectēvs bija racis govju dzirdīšanai, un pat vītolā
ierīkota vinda pasmelšanai. Bet tur ūdens vasarā izsāka, un tamdēļ vectēvs raka tās 2
bedres. Vectēvs arī sēnes pulka piesālīja, 2 prāvos koka toveros, un veda uz Auci uz
tirgu pārdot. Birzes vidū, bet vairāk ziemeļu pusē, auga ļoti garš, slaids bērzs, kas bija
augstāks par visu birzi. To vectēvs pa reizei bija pamīlējis ar zuparu, un tas auga vēl
dižāks. Šo augsto bērzu, kas bija augstāks par visu birzi, varēja redzēt no tālienes, un
no visām debess pusēm. It īpaši šis augstais bērzs tik ļoti izcēlās skatoties no Suginčiem,
un vēl no tālāki Lietuvā. No Birzes bērziem ne malku, nedz kādus materiālus necirtām,

pat ne dakšas kātu. Bet pienāca kara gadi un Birzi nocirta pilnīgi: 1944./45. gada ziemā
cirtuši krievi un cirtuši kas gribējuši. Protams, gribētāju tak bija daudz. Kad 1945. gada
vasarā atgriezāmies no bēgļiem, no Birzes nekas vairs pāri nebija palicis: no vecajiem
bērziem neviena, vienīgi vēl daža tievāka apse un daļa no Birzes alkšņu krūmiem.
Nocirstās birzes celmi bija jo augsti, dažs bērzs pat tik augsti zāģēts, lai nebūtu daudz
mugura jāloka. Mēs pat kādus no tiem augstajiem celmiem vēl malkai nozāģējām.

Darģu birze.

Darģu birze bija nedaudz mazāka par Atvašu dārza (“Elguču” birzi) birzi. Darģu birze
atrodas Skudru Friča – “apsīšu” māju robežās un Norbūtiem- “Burtnieku” mājai –Darģu
birzes rītu mala, kas labi mazāka par Skudru Friča birzi. Kāpēc šo birzi Par Darģu birzi

sauc, tas nav zināms. Darģu birzē bērzu bija mazāk, vairumā citi koki- apses, egles, arī
pulka lagzdu. Darģu birzē bija dažas jo dižas un sirmas egles, kas jo augsti atšķīrās pār
citiem birzes kokiem, kā arī pamatīgi resnas tās bija. Ļoti iespējams, ka tās varēja arī
būt Mēru laiku liecinieces. No mūsmājām skatoties, vasarā saule norietēja uz Darģu
birzi, liela un apaļa pazuzdama starp augstajām egļu galotnēm. Darģu birze bija kopta